Beidzot arī es atklāju orientēšanās sezonu! Bēet jāatzīst nebija īpaši patīkami. Nu es neguvu nekādu prieku skrienot. Man pat šķiet,ka skriet Meridiāna nakts kārtu lietainā un aukstā laikā Ozolkalna kalnainajā mežā ir daudz aizraujošāk un nesāpīgāk,nekā pa šito sniegu.Es visu laiku kritu,smējos par sevi un grimu iekšā visur,kur varēja iegrimt.Tas bija kā iet pa bieziem maisiem pilnu telpu ar aizsietām acīm vai kā (šeit ir brīva vieta tavai iztēlei par to,kā es netiku cauri sniegam). Lai gan skriet nebija interesanti,par laimi, distances vidū satiku Valdi un mēs jautrā solī varējām klibot kopā uz atlikušajiem punktiem.Šķiet,šodienas skriešanu varētu salīdzināt arī ar tiem stulbajiem sapņiem/murgiem,kur tu gribi ātrāk tikt uz priekšu,bet tu fiziski to nevari izdarīt,ā un tev pakaļ kāds skrien,bet tu nevari aizbēgt,tikai man neviens pakaļ neskrēja:D Nu jā,jebkurā gadījumā pēc distances smaids bija pa visu seju, jo es beidzot biju ārā :D
Secinot varu teikt,ka būs jāizlaiž vismaz 2as Meridiāna kārtas,savādāk nav aršanas :D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru